Bobata metode

Koncepta pamatlicēji ir fizioterapeite Berta Bobata un neirofiziologs Karels Bobats. Vingrošana pēc Bobata metodes radusies 20 gadsimta četrdesmito gadu beigās Londonā. Dr. Karela Bobata (neirologs un psihiatrs, 1906 – 1991,) un Dr.h.c. Bertas Bobatas (fizioterapeite, 1907 – 1991) Londonā izveidotais koncepts sākumā kalpoja terapijai jauniešiem un pieaugušiem ar iegūtiem kustības traucējumiem (piem.insults). Bet drīz to pielietoja kā terapiju arī zīdaiņiem un bērniem ar iedzimtiem kustību traucējumiem (piem.spasticitāti, atetozi).

Metode izveidota, ņemot vērā praktiskā darba pieredzi, strādājot ar pacientiem, kuriem ir insults. Teorētiskais pamatojums sākumā veidots pēc Šeringtona hierarhikālās attīstības teorijas.

Bobata terapijā nav speciālu vingrojumu virknējuma, ko bērnam piedāvā veikt noteiktā vecumā. Tas ir vesels koncepts, kas pamatojas uz neirofizioloģisko attīstību, uz cilvēka ģenētiski determinēto spēju veikt progresiju no horizontālā līdz vertikālam stāvoklim. Konceptā ietverti divi principi – patoloģijas (neadekvāta muskulatūras tonusa, patoloģisko refleksu, nepareizo kustību stereotipa) nomākšana vai mazināšana un pareizo, noteiktai funkcijai nepieciešamo pozu un kustību ievadīšana un veicināšana. Tiek analizētas pacienta konkrētā brīža iespējas, attīstības līmenis un vajadzības, izvirzīts mērķis, kas ietver noteiktu funkciju (tveršana, sēdēšana, staigāšana). Pēc tam tiek veidota programma, ar kuru pacientam veicina noteiktas pozas un kustības, kas nepieciešamas, lai mērķtiecīgi izdarītu vajadzīgo funkciju. Attīsta nevis konkrētas muskuļu grupas spēku, bet gan sekmē koordinētu agonistu un antagonistu darbību.

Bobata terapija paredzēta pacientiem ar centrāliem kustību koordinācijas traucējumiem. Tātad to var lietot visos gadījumos, kad ir konstatēts CNS (Centrālās Nervu Sistēmas) bojājums.

Koncepts ir dinamisks un tā pamatā ir modulāra heteroarhikāla CNS attīstības teorija. Ja sākumā bija mērķis skaista kustība, tagad – pēc iespējas plašāka dotā indivīda kustību (funkciju) izveidošana, pielāgojoties pacienta izvēlētajai programmai.

Kustību ievadīšana notiek caur tā saucamajiem mezglu punktiem, kas sadalās centrālajos – galva, plecu josla, krūškurvja dažādās vietas, iegurnis un distālajos – augšējās un apakšējās ekstremitātēs. Terapijā lieto arī palīglīdzekļus: ķīļus, ruļlus, pusruļļus, šupuļdēļus, speciālās fizioterapijas kastes, bumbas.

Netiek tieši trenēta noteikta funkcija, bet gan tai nepieciešamās sastāvdaļas. Piemēram, ja bērnam māca tveršanu, tiek trenēti roka – roka, roka – mute, rokas – kājas, kāja – kāja kontakti, veicināta simetriska poza ar galvu viduslīnijā, augšējo un apakšējo ekstremitāšu noturēšana pret gravitācijas spēku. Daudz uzmanības pievērš svara pārnešanai, jo katra kustība norisinās caur to, kā arī līdzsvara un aizsargreakcijām.

Pirms terapijas sākšanas svarīgi atrast kontaktu ar pacientu, būtiski, ka terapeits ieklausās bērnā un bērns, savukārt, akceptē terapeitu. Ir ļoti svarīgi, ka bērns mācās pārvietoties ar prieku, terapeits parāda, kā katru jaunu kustību lietot ikdienā, ka vienlaikus ar motorās sfēras attīstību tiek veicināts arī izziņas process.

Terapijas pamats

Bērna normālā attīstība ietver sevī iedzimtās motorās uzvedības veidus – nepārtrauktu pielāgošanos videi; ar ziņkārības uzvedību, izmēģināšanu un atkārtošanu tiek iemācītas fleksiblās rīcības stratēģijas. Šie faktori var tikt daudzos veidos iespaidoti pie primārās traucētās sensomotorās attīstības (vai arī pie vieglākiem iegūtiem bojājumiem).

Terapijas mērķis ir rast bērnam iespēju ar kustību pieredzi apgūt motorisko mācīšanos, palīdzēt viņam pašam organizēties. Priekšnosacījums terapijai ir ārsta diagnoze un papildinoša specifiskās nozares atradne. Atradnes analīzei seko terapijas soļu norise, ņemot vērā pacienta personību. Atradne un terapija ir nepārtraukts tālāk ejošs process, kas, no vienas puses, vienmēr orientējas pēc jaunām, iegūtām spējām un vēl pastāvošām grūtībām, bet, no otras puses, pieprasa dialogu aktuālā terapijas situācijā.

Mēs skatamies vispirms uz to, ko bērns māk un tikai tad uz to, kas iztrūkst.

Izzolētu muskuļu vai muskuļu grupu iztrūkums nav galvenais. Motorika tiek drīzāk saprasta kā centrālās koordinācijas izteiksmes iespēja, kur stabilitāte un mobilitāte veido vienu vienību.

Tonusa regulācija, ar dažādām tehnikām, ir arī pamats normālam stājas un kustību paraugam. Terapijā tiek izmantoti mērķtiecīgi ārējie kairinājumi (taktīlie, vestibulārie, proprioceptīvie, akustiskie, optiskie).

Vecākiem ir jāiedrošina savs bērns piedalīties ikdienas aktivitātēs, pielietojot prasmes, kas apgūtas terapijas procesā un bērnam jāsaņem fizioterapeita konsultācija, kad viņš ir zīdainis. Agrīnās rehabilitācijas mērķis ir izglītot ģimeni par pacienta problēmu, uzlabot mātes – bērna saiknes, attiecības, palīdzēt mātei aprūpēt zīdaini un veicināt optimālu sensomotoro attīstību ar pozicionēšanas un vingrojumu palīdzību, kā arī sekmēt bērna izziņas sfēru iepazīt apkārtējo pasauli. Nepieciešams lietot pozicionēšanu, nešanu, barošanu un ģērbšanas tehnikas, kas veicina bērnam ķermeņa simetriju – tas ierobežo nepareizu pozu un kustības un rada iespējamākas funkcionālās aktivitātes. Pielietojot zīdainim dažādas pozas un kustības, tiek vienlaikus nodrošināta sensorā stimulācija. Ārstnieciskos nolūkos dažas pozas pagarina spastiskos muskuļus un rada vieglāk iespējamas apzinātās kustības. Vingrojumu laikā tiek izmantota svaru pārnese un svaru došana, rumpja rotācija, kā arī izolētas kustības. Sēdus pozīcijā pret māti un bērna augšējo ekstremitāšu iesaistīšanos darbībā, tiek panākta vizuālās uzmanības piesaiste, tiek nodrošināta sociālā interakcija. Bērns minētā pozā redz savas rokas, trenējas spēlēties ar rokām, saņemot un virzot tās kopā, sniedzas pēc savām kājām, pēdām vai zīž pat pirkstus. Visas iepriekšminētās aktivitātes nodrošina sensomotoro stimulāciju, un tiek sekmēta apzināta motorā atbilde uz šo stimulāciju. Aktīvās kustības zīdainim nodrošina attīstīt fleksoru kontroli un simetriju. Ļoti svarīgi izmantot rotaļlietas kustību terapijas laikā, lai izsauktu bērnam aktivitāti abās rokās, kā arī kakla, galvas pagriešanu, rumpja muskulatūras iesaistīšanos, galvas kontroli. Rehabilitācija zīdaiņa periodā ietver apmācīt vecākus aprūpēt bērnu, kas ir terapijas izšķirošā daļa. Turklāt zīdaiņa vecums ir laiks vecāku – bērnu emocionālās saiknes attīstībai.

Terapijas rīki

  1. Muskulatūras tonusa regulācija.
  • Ar refleksu kavējošo paraugu,
  • ar noteiktām proprioceptīvām stimulācijas tehnikām,

tapings –

  • kavējošais tapings (inhibīcija)
  • spiedienu tapings (presūra)
  • spiest un vilkt (push and pull)
  • glāstošo tapingu (sweep)
  • ar disociētām kustībām (nelielas kustības pretējos virzienos tonusa mazināšanai,
  • ar alternējošām smaguma centra izmaiņām.
  1. Kavēt – inhibēt uzkrītošās kustības – fizioloģiskos stājas un kustību paraugus, stāvokļa un līdzsvara reakcijas.
  2. Ievadīt selektīvās kustības – fizioloģiskos stājas un kustību paraugus, stāvokļa un līdzsvara reakcijas.

Kavēšana un ievadīšana vienmēr notiek vienlaicīgi no atslēgas punktiem. Atslēgas punkti ir ķermeņa punkti, no kuriem kustību norise tiek stimulēta, ievadīta un kontrolēta (piem. iegurnis, plecs, celis, krūšu kauls). Pie atslēgas punkta nenotiek kustība.

Bobata terapijas pamatprincipi

Galvenais princips ir nodot kustības sajūtu, nevis iemācīt kustību un ar to saistītās funkcionālās un rotaļīgās iespējās. Tāpēc neizmanto noteiktu, dogmatisko terapijas programmu. Tas pieprasa no terapeita kustīgumu un pielāgošanas spējas bērnu individuālām vajadzībām.

Ir nozīme tam, kas bērnam ir nepieciešams, lai viņš varētu sēdēt, stāvēt, staigāt. Svarīgi ir noskaidrot kustību traucējumu cēloni. Tātad kāpēc bērns nespēj izpildīt noteiktu kustību vai prasmi. Piem. fizioloģiska kustību pāreja no plaukstas balstes uz garensēdi ir tikai tad iespējama, ja ir normāls muskulatūras tonuss, izmantojot stāvokļa un līdzsvara reakcijas.

Terapeita roku darbības pamatmērķis ir šablonveida fleksijas un ekstensijas parauga kustību kavēšana, vienlaikus atvieglinot fizioloģiski augstvērtīgu kustību iespējamību, t.i., abdukciju un rotāciju, kas bērnam sniedz daudz lielāku kustību variāciju iespēju.

Svarīgi saprast un interpretēt tās spējas, ko bērns parāda savās dzīves izpausmēs. Lai sekmētu bērna gatavību aktivitātei, viņam piedāvā darbības, ko viņš var akceptēt. Terapeita izraisītā stimulācija nedrīkst būt ne pārmērīgi maza, ne arī pārdozēta, jo atbildei jābūt optimālai. Bērna attīstības sekmēšana nenozīmē tikai reakcijas gatavības aktivēšanu. Tas būtu par maz. Terapeits nedrīkst samierināties ar to, ka bērns reaģē uz ārstēšanu. Ārsta lietotās metodes mērķis ir iegūt paša bērna patstāvības iemaņu apgūšanas motivāciju.

Pieaugušā atbalsts un uzmanība nepieciešami ārstēšanas plānošanā. Tas ir prieks radoši eksperimentēt arī smagos kustību traucējumu gadījumos. Bērna motorisko iespēju attīstīšana un orientēšānās ikdienas situācijās ir tikai terapijas daļa, lai palīdzētu attīstībā kavēta bērna pašorganizēšanās procesā.

Pareiza ikdienas aprūpe – handling

„Mēs nemācam kustību, mēs veicinām, lai kustības būtu iespējamas” (Bobath 1981). Bobata koncepts sevī ietver dažādas tehnikas un K. Bobath vienmēr sludinājis „do what works the best”. Bobatha terapijas principi saskaņojas ar galvenajiem punktiem motorās attīstības teorijā, kas prasa aktīvu pacienta piedalīšanos. Ārsts Bobaths 1960. gadā sludināja „Ja vien Jūs stimulējat vai aktivizējat pacientu tādā veidā, kādā ir nepieciešams, Jūs neesat izdarījis galīgi neko. Tāpēc handling tehnikas – kā ļoti svarīga lieta ir vienīgais un pats pirmais solis ārstēšanā”. Otrkārt, motorā mācīšanās ietver sevī ikdienas treniņa procesu mājas aktivitātēs. Treškārt, mācīšanās prasa jēgpilnus un būtiskus mērķus klientam. Motorās zināšanas aspekts ir svarīgs un Bobatha terapijas mērķi iesākas ar pacienta un viņa ģimenes locekļa sadarbību, līdzdalību, un sasniegumi tiek kontrolēti ar objektīvās atradnes metodēm.

Handling ir viena no Bobata terapijas sastāvdaļām – svarīga terapijas daļa, kas sevī ietver precīzus apiešanās paņēmienus ar zīdaini. Jāpanāk, lai bērns uz tiem reaģētu ar normālām kustībām. Pareizi paņēmieni sniedz bērnamun līdz ar to arī mātei jaunu sensorisku un motorisku informāciju. Īpaši jāizceļ divu paņēmienu svarīgā nozīme jaundzimušā un agrīnā zīdaiņa vecumā, kuri vēl arvien tiek lietoti pārāk maz, lai gan tiem piemīt augsta vērtība kā domāšanas un runas attīstības veicinātājiem. Viens no šiem paņēmieniem ir glāstīšana, tātad intensīvs kontakts caur ādu. Otrs paņēmiens ir šūpošana un aijāšana.

Handling principu neirofizioloģiskais pamatojums ir jāapgūst gan dzemdību nodaļu vecmātēm, gan bērnu iestāžu māsām, fizioterapeitiem, lai spētu ieinteresēt vecākus par šīs metodikas pozitīvo ietekmi uz bērna attīstību turpmāk.

Handling ir atvasinājums no angļu valodas (hand nozīmē roka) – tātad mūsu roku darbs, darbojoties ar bērnu, piemēram, tīt, ģērbt, celt, nest. Handling dod ideālu iespēju sekmēt bērna kustību attīstību dabīgā veidā. Šo tehniku izmanto, lai veicinātu normālu sensomotoro pieredzi, kura palīdz veidot un uzlabot zīdaiņa ķermeņa pozu, kas ir zīdaiņa iekšējā atmiņa par agrākiem kustību iespaidiem. Labi integrētas ķermeņa pozas veidošanās pamatojas uz iespaidiem un atmiņu par dažādiem kustību paterniem. Pamatprincips ir zīdaiņa sakārtošana uz ķermeņa viduslīniju. Kustībām jānotiek nesteidzoties un iesaistot bērnu darbībā. Ar handlingu cenšas ievirzīt kustības, kas ir sagatavojošas turpmākajām kustībām. Mazulis, pareizi ar viņu strādājot, izjutīs savas kustības, iepazīs savu ķermeni un ar laiku aktīvi līdzdarbosies. Ar handlingu var un vajadzētu nodarboties katram, kas saskaras ikdienā ar bērnu – vecākiem, vecvecākiem, māsām, brāļiem, auklītēm utt. Ar pareizu mazuļu turēšanu, celšanu un nolikšanu, ģērbšanu un nešanu bērnam var palīdzēt sevi sakārtot un attīstīt tālāk. Handling principi ievērojami arī vannojot mazuli.

Darbojoties ar bērnu, aprūpētājam:

  1. jāievēro simetrija – nedrīkst pieļaut to, ka viena ķermeņa puse ir aktīvāka,
  2. jāsaģērbj bērns tā, lai apģērbs neierobežotu viņa kustības,
  3. ir jāuztur acu kontakts ar bērnu,
  4. nedrīkst ļaut bērnam zaudēt kontroli pār kustību norisi,
  5. nedrīkst bērnu ņemt un celt aiz padusēm,
  6. nedrīkst, nomainot bērnam autiņus, celt viņu aiz pēdām.