Spina Bifida – muguras smadzeņu trūce
Spina Bifida jeb muguras smadzeņu trūce ir muguras smadzeņu un to apvalku vai saknīšu izspiešanās uz āru caur mugurkaula defektu. Muguras smadzeņu trūce iedzimst 1 uz 1000 dzimušiem bērniem, tādi ir statistikas dati Latvijā. Tas ir otrs izplatītākais attīstības defekts aiz Dauna sindroma.
Līdz šim zinātniskie pētījumi ir pierādījuši, ka nepietiekošs daudzums folskābes un valproskābes mātes organismā izraisa minēto defektu. Uz muguras smadzeņu trūces palielināšanos pierāda arī mātes hipertermija, kā arī drudzis pirmajā grūtniecības trimestrī.
Ģimenes, kurās ir bijusi Spina Bifida, ir 2 – 5 % lielākas varbūtības piedzimt bērnam ar minēto defektu nekā vispārēji populācijā.
Atkarībā no bojājuma līmeņa, muguras smadzeņu trūci iedala :
Krūšu daļas līmenī,Augšējā jostas daļas līmenī,Apakšējā jostas daļas līmenī,Krusta daļas līmenī.
Krūšu daļas līmeņa muguras smadzeņu trūcei raksturīgs – kustību funkcijas zudums zem krūšu daļas, izteikta tā saucamā “vardes poza” apakšējās extremitātēs /ar izvērsumu uz ārpusi/, aktīvo kustību iztrūkums gūžas, ceļu, pēdas un potītes locītavās.
Ja muguras smadzeņu trūce skārusi augšējo jostas daļas līmeni, bieži šiem bērniem novēro problēmas ar gūžas locītavām – vienpusēju vai abpusēju locītavu mežģījumu, locītavas nenobriedumu. Jaatzīmē, ka pie šī līmeņa bojājuma, jāpievērš uzmanība gūžas locītavas saliecējmuskulatūras funkcijai, kā arī augšstilbu sānu daļas muskulatūrai.
Apakšējās jostas daļas līmeņa muguras smadzeņu trūces gadījumā, novēro sasprindzinātus gūžas locītavas saliecējmuskuļus un augšstilba iekšējos muskuļus. Spēcīga un darboties spējīga sēžas muskulatūra /atkarībā no tā, kuras daļas skartas vai inervētas/ var veicināt sekmīgu augšstilbu sānu muskulatūras darbību, lai gan bieži šo muskuļu spēks parasti ir vājš.
Atkarībā no attiecīgo muskulatūras spēku ap gūžas locītavām, šiem bērniem ir agrs risks uz gūžas locītavas attīstības izmaiņām, progresējošu mežģījumu. Piemītošais locītavu saišu vaļīgums, bērniem ar zemu muskulatūras tonusu, arī veicina gūžas locītavas nestabilitāti.
Testējot apakšējo extremitāšu muskuļus, bieži novēro muskulatūras disbalansu, nevienmērīgu muskulatūras darbu un tonusu – pretestības pakāpi pasīvai kustībai – starp saliecējmuskulatūru un atliecējmuskulatūru. Bieži var novērot apakštilba iekšrotāciju, kā rezultātā bērns staigājot var pēdiņu novietot virzienā vērstu uz iekšpusi.
Ļoti svarīgi ir muskulatūras testi, izvērtējums aktīvām kustībām pie apakšējās jostas daļas līmeņa muguras smadzeņu trūces, jo bieži šiem bērniem pastāv lielas motoro – kustību spēju variācijas pēdā un potītē. Muskulatūra ap šīm locītavām var funkcionēt, būt darboties spējīga, taču to spēks var variēt no “vāji” līdz “normāli”.
Krusta daļas līmeņa muguras smadzeņu trūcei būs lielākas muskuļu funkcijas apakšējās extremitātēs nekā bērniem ar augstāka līmeņa bojājumu. Muskulatūras spēks ap gūžas un ceļu locītavām ir labāk līdzsvarots, ar pilnīgi vai daļēji funkcionējošu gūžas atliecējmuskulatūras iesaisti, kā arī labāk tiek iesaistīta sēžas muskulatūra. Retākas ir gūžas locītavas displāzijas /nepilnīgi attīstīta locītava/ un mežģījumi.
Dēļ labākas muskulatūras inervācijas rumpī un apakšējās extremitātēs, gaitas paterns – paraugs varētu būt ar vieglām izmaiņām. Ir lielākas muskulatūras funkcijas pēdā un potītē, lai gan bieži aizmugurējā apakšstilbu muskulatūra ir vāja un nepieciešama patstāvīga kustību terapija.
Muguras smadzeņu trūces komplikācijas
Hidrocefālija /palielināts likvora daudzums smadzenēs/,Apakšējo extremitāšu pilnīga vai daļēja paralīze,Gūžas locītavas dislokācijas,Ceļu locītavas saliecējmuskulatūras kontraktūras,Pēdas, potītes deformācijas,Jušanas traucējumi vai to zudums,Mugurkaula deformācijas,Neiroloģiski iekšējo orgānu darbības traucējumi.
Fizioterapija muguras smadzeņu trūces gadījumā
Muskulatūras testēšana, ko veic fizioterapeits, var nodrošināt ar objektīvu informāciju par aktīvām kustībām un esošo muskulatūras spēku bērna apakšējās extremitātēs.
Funkcionējošo muskuļu novērtējums,Muskulatūras disbalansa novērtējums katrā locītavā,Eksistējošo deformāciju raksturs un pakāpes novērtējums,Iespējamo un paredzamo deformāciju rašanās.
Fizioterapeitam jāprot pamanīt, kuri muskuļi funkcionē, ir stipri attīstīta un pieļauj kustību apjomu pilnā apjomā un, kuri muskuļi ir vāji un nepieļauj kustību pilnā apjomā. Tas dod precīzāk noteikt motoro līmeni, jo, iespējams, bērns, ar sagabātām muskulatūras funkcijām varēs variēt motorajā – kustību attīstībā.
Fizioterapeits ir speciālists, kurš uzņemas atbildību par bērna pozicionēšanu slimnīcas laikā. Pirmās 5 pēcoperācijas dienas bērns būtu jāpozicionē uz vēdera un uz sāniem, lai pasargātu muguras trūces rajonu.
Līdz ko bērna vispārējais organisma stāvoklis stabilizējas un uzlabojas, Fizioterapeits uzsāk kustību izstrādi locītavās. Pasīvās kustības pilnā apjomā vajadzētu veikt 2 – 3 x dienā. Fizioterapeits var kombinēt kustību paternus jeb paraugus locītavās, ko vecāki var apgūt, lai individuāli veiktu mājas apstākļos. Zināms, ka pasīvi vingrinājumi palīdz mazināt deformācijas, turklāt, jaizvairās no agresīvas muskulatūras stiepšanas.
Slimnīcas etapā dažkārt agrīni nepieciešams šinēt potītes locītavu 90 grādu leņķī.
Vecākiem būtu jārekomendē pareizie ikdienas aprūpes principi jeb handling.
Svarīgi, ka primārais pēcoperācijas mērķis bērnam ar Spina Bifida, ir muguras smadzeņu brūces sadzīšana bez komplikācijām, ātra atveseļošanās pēc šunta ievietošanas un izrakstīšanās no slimnīcas.
Sensorā novērtēšana
Informācijas iegūšanai par iespējamiem jušanas traucējumiem, Fizioterapeitam vajadzētu veikt sensoro novērtēšanu, noskaidrot apakšējo extremitāšu jūtību vai nejūtību uz pieskārieniem. Šī informācija kopā ar muskuļu testēšanas rezultātiem būs nepieciešama, lai precīzāk konstatētu spinālo bojājuma līmeni.
Viens no būtiskākiem, ir atrast nebojāto jušanas zonu, tāpēc Fizioterapeits var uzsākt stimulēt aktīvās kustības. Mēdz būt gadījumi, kad kustību funkcija un jūtība atšķiras katrā kājā. Ļoti svarīga ir taustes attīstība, agrīnā vecumā īpaši jāvērš uzmanība uz roka – roka, roka – ceļi, pēda – pēda, roka – pēda jušanu. Sākumā vecākiem ar saviem pieskārieniem jāveicina bērna jušanas funkcija.
Fizioterapeitam būtu jāizglīto vecāki par pareizu ādas aprūpi. Nejūtīgās zonas apakšējās extremitātēs prasīs papildus aizsardzību, jo bērns nejūt ievainojumu uz nejūtīgām vietām. To ir svarīgi zināt, lai varētu ieviest ortozes, kas augšanas procesā jāmaina. Nepieciešams ādu regulāri apskatīt vai neveidojas izgulējumi, tādejādi izvairoties no nopietnām infekcijām un imobilizācijas.
Uzmanību jāpievērš bērna pēdām – nepieciešamas ir zeķes vai kurpes, kas pasargātu no asiem priekšmetiem, nobrāzumiem – īpaši, kad bērns iepazīst pasauli, uzsākot līst, rāpot.
Pozicionēšana un Handling
Dažāda veida pozas palīdz normalizēt bērna pieredzi, iepazīstot apkārtni nomodā esošajos brīžos. Fizioterapeitam vajadzētu vērot atbildes reakcijas uz gravitātes spēku šajās pozās, pamanīt muskulatūras tonusa izmaiņas un asimetriju. Bieži bērni ar muguras smadzeņu trūci guļā uz muguras ir asimetriski, jo viņiem iztrūkst aktīvas kakla saliecējmuskulatūras aktivitātes, tāpēc ar grūtībām var pagriezt galvu uz sāniem.
Iegūstot spēju stabilizēt galvu, tā būtu jākontrolē visam ķermenim. Zinot šo, Fizioterapeits var rekomendēt vecākiem piedāvāt vertikālas pozas. Atbilstoši bērna vecumam un kustību spējām, bērnu var nēsāt tikai ar daļēji atbalstītu galvu, tādejādi veicinot atbildes reakciju.
Galvas kontroles veicināšanai jāpiedāvā bērnam poza uz muguras, sekmējot bērnam spēlēšanos simetriski abām rokām un mazinot ķermeņa asimetriju.
Pozicionēšana uz vēdera nodrošina diezgan lielu proprioreceptoru /kustību sajūtas, kas informē par ķermeņa stāvokli tun kustībām telpā/ stimulāciju uz augšējām extremitātēm, mazina gūžas un ceļa locītavas kontraktūras.
Kas attiecas uz bērna nēsāšanu, tad nejaušas noliekšanās un svaru maiņa ir kā būtisks stimuls, lai izsauktu locītavu iestiepuma receptorus /nervu šķiedru gali, kuros kairinājuma enerģija pārveidojas ierosā, ko jušanas nervu šķiedras aizvada uz centrālo nervu sistēmu/ kaklā un rumpī, producējot muskulatūras kontrakcijas, kas vēlāk sasniedz mēģinājumu kontrolēt galvu un nedaudz arī ķermeni.
Motorās attīstības grūtības
Centrālās nervu sistēmas deficīts ir ar negatīvu ietekmi uz bērna motorām, uztveres, jušanas un izziņas funkcijām. 85 % bērniem ar Spina Bifida ir zems muskulatūras tonuss – sasprindzinājums, kas ļoti lēni padodas korekcijai, aizkavēta ir ķermeņa un galvas kontrole, kā arī līdzsvara atbildes reakcijas. Bērniem ar muguras smadzeņu trūci kustības ir grūti izdarāmas, kas vēl vairāk mazina bērna motivāciju kustēties.
Augšējās extremitātes mēdz būt mazkustīgākas attīstības posmā, kad bērnam ar tām būtu jāspēlējas, jaapgūst lielāks kustību apjoms un locītavu stabilitāte. Plecu sasprindzinājums tiek uzskatīts par apgrūtinošu pazīmi salīdzinājumā ar bērniem, kuriem 4 attīstības mēnešos ir jānotur galva vertikālā stāvoklī. Šī nenobriedusī kompensācijas reakcija galvas stabilizācijai traucē pareizu prasmju attīstībai.
Kustību terapija bērniem ar muguras smadzeņu trūci
Izvirzītie Fizioterapijas mērķi:
Noteikt bērna kustību prasmes,Veikt periodisku muskulatūras testēšanu ar mērķi vēlāk rezultātus salīdzināt,Motivēt un izskaidrot vecākiem par mājas vingrojumu programmu, lai aizkavētu iespējamās deformācijas,Nodrošināt ar mājas vingrojumu programmas instrukcijām, lai sekmētu kustību attīstību atbilstošā secībā,Atvieglot un panākt lielāku aktīvo mobilitāti, aktīvas, neatkarīgas kustību spējas,Laikus pamanīt Centrālās nervu sistēmas darbības pasliktināšanos, vadoties pēc simptomiem.
Fizioterapijas plānā vajadzētu ietvert aktivitātes dažādās pozās, virsmas seguma izmantošanu, gravitācijas spēka pielietošanu, lai iesaistītu kustībās visas ķermeņu daļas, variēt un mainīt kustību stimulus, lai veicinātu motoro attīstību.
Kā svarīga daļa bērna ikdienas programmā jāietver līdzsvara reakcijas pret gravitāti. Līdzsvara darbs var izsaukt aktīvas kustības funkcionējošos muskuļos.
Stāvēšana nodrošina jaunu ķermeņa izpratni attiecībā ar apkārtējo vidi. Kad bērns ar muguras smadzeņu trūci nes svaru uz locītavām, notiek terapeitisks moments – bērna iegurnis saņem citu pozīciju, kontakts starp gūžas kaula galviņu un locītavas iedobumu, kā arī muskulatūras kontrakcijas ap gūžas locītavu var mazināt gūžas locītavas displāzijas varbūtību un izpausmes. Stāvus pozīcijas organizēšanai, kustību terapijas nodarbībā jāizvērtē vertikalizācijas ilgums, jāņem vērā bērna vecums, iesaistītā muskulatūra, bērna kustību prasmes, motorās kontroles pakāpe, stabilitāte un mobilitāte, nepieciešamas speciālās ortozes.
Pasīvās kustības pilnā apjomā vajadzētu turpināt un uzturēt līdz laikam, kad bērns patstāvīgi var uzsākt vingrot. Pretējā gadījumā var attīstīties kontraktūras, kas mēdz progresēt īsā laikā. No tā saucamās “vardes pozas” deformācijas – ar pārmērīgi uz āru izvērstām gūžas locītavām – var palīdzēt viegla kāju vīstīšana elastīgajās saitēs.
Lielākai daļai bērnu ar augšējo jostas daļas paralīzi, nepieciešamas totālās ķermeņa kontaktortozes, lai stabilizētu iegurni un mugurkaula jostas daļu, kā arī nodrošinātu labāku iztaisnošanos apakšējās extremitātēs. Dažos gadījumos – pie pilnīgas kāju paralīzes vienlaicīgi tiek šinēta pēdas locītava neitrālā stāvoklī.
Fizioterapeita ikdienas darbā jāpievērš uzmanība aktivitātēm, kas saglabā mugurkaula mobilitāti, novērš fiksētu jostas daļas izliekumu uz priekšu, cītīgi jātrennē bērna muskulatūras korsete.
Nākotnes izredzes atkarīgas no Centrālās nervu sistēmas funkcijām, motivācijas, intelekta pakāpes, vecāku intereses un atbalsta. Sakarā ar Centrālās nervu sistēmas deficītu, bieži nepieciešama ilgstoša rehabilitācija, kad, iespējams, izvirzītie Fizioterapijas mērķi var tikt daļēji nesasniegti.
Rehabilitācija bērna neiromotorikas aiztures gadījumos
Ar savām zināšanām varu dot atzinumu ne tikai par Jūsu bērna fiziskās veselības stāvokli un turpmāko dzīves kvalitāti, bet arī nepieciešamām darbībām, kas jāveic, lai uzlabotu un sekmētu fizisko attīstību atbilstoši bērna vecumam.
Bērniem ar neiromotorikas aizturi ir ļoti svarīgi veikt rehabilitāciju tieši bērnībā. Jebkurai rehabilitācijas programmai jābūt rūpīgi izstrādātai un šo programmu jāizstrādā kvalificētiem neirofizioterapeitiem, lai nodrošinātu vislabāko iespējamo rezultātu. Labākam gala rezultātam ir svarīgi, lai bērns saņemtu terapiju arī pie citiem funkcionāliem speciālistiem un logopēda.
Mērķis ir izvairīties no turpmākām komplikācijām, kuras var rasties dažādos dzīves posmos, īpaši:
- kad bērns sāk staigāt (nepareizs gaitas stereotips rada risku nepareizi ietekmēt kāju saites),
- hormonālo un fizisko izmaiņu laikā, kas notiek pubertātes periodā (piemēram, svara pieaugums var būt traucējošs spējai staigāt un spējai piecelties),
- augšanas laikā (pēkšņs mugurkaula muskulatūras sastiepums var izraisīt funkcionālu skoliozi).
Rehabilitācijas procesā zīdaiņiem un bērniem ar neiroloģiskās attīstības aizkavēšanos paredzēts palīdzēt ne tikai attīstīt kustību spēju, bet arī rast risinājumus, lai novērstu situācijas, kad bērns nespēj pats par sevi parūpēties, nespēj sevi kontrolēt. Daudzos gadījumos Fizioterapeits var palīdzēt, pielietojot pasīvās stabilitātes līdzekļus, tas ir, bērnam ar staigāšanas grūtībām, līdzsvara un stabiltātes traucējumiem, piedāvājot rehabilitācijas palīglīdzekļus, kā piemēram, staigāšanas rāmi.
Rehabilitācijas mērķis zīdaiņiem un bērniem ar neiroloģisko aizturi ir izcelt bērna esošās spējas un uzturēt tās vai uzlabot šīs prasmes pēc iespējas ilgāk.
Piemēram, bērniem ar cerebrālo trieku izvirzās jautājums par spasticitāti. Tas ir paaugstināts muskulatūras tonusa stāvoklis, kas traucē normālām kustībām:
Motorās kontroles trūkums (pilnīga vai daļēja paralīze, kas saistīta ar nepietiekamu smadzeņu darbību),
Sinkinēzes (izdarot kontrolētu kustību, iztrūkst spēja kontrolēt kādu citu kustību, kas it kā notiek pati no sevis),
Jušanas traucējumi,
Koordinācijas traucējumi,
Līdzsvara traucējumi.
Mērķis ir palīdzēt bērnam veidot labākus kustību paraugus un uzlabot motoriku. Veicot vingrinājumus, tiek radīta labvēlīga emocionāla atmosfēra un izmantotas spēles, lai palīdzētu bērnam iesaistīties rehabilitācijā. Mērķis ir izvairīties no bērna noguruma un neieinteresētības, lai mazias pacients būtu pastāvīgi iesaistīts.