Fizioterapija pie neiroloģiskajām saslimšanām

Spina Bifida – muguras smadzeņu trūce

Spina Bifida jeb muguras smadzeņu trūce ir muguras smadzeņu un to apvalku vai saknīšu izspiešanās uz āru caur mugurkaula defektu. Muguras smadzeņu trūce iedzimst 1 uz 1000 dzimušiem bērniem, tādi ir statistikas dati Latvijā. Tas ir otrs izplatītākais attīstības defekts aiz Dauna sindroma.

Līdz šim zinātniskie pētījumi ir pierādījuši, ka nepietiekošs daudzums folskābes un valproskābes mātes organismā izraisa minēto defektu. Uz muguras smadzeņu trūces palielināšanos pierāda arī mātes hipertermija, kā arī drudzis pirmajā grūtniecības trimestrī.

Ģimenes, kurās ir bijusi Spina Bifida, ir 2 – 5 % lielākas varbūtības piedzimt bērnam ar minēto defektu nekā vispārēji populācijā.

Atkarībā no bojājuma līmeņa, muguras smadzeņu trūci iedala :

Krūšu daļas līmenī,Augšējā jostas daļas līmenī,Apakšējā jostas daļas līmenī,Krusta daļas līmenī.
Krūšu daļas līmeņa muguras smadzeņu trūcei raksturīgs – kustību funkcijas zudums zem krūšu daļas, izteikta tā saucamā “vardes poza” apakšējās extremitātēs /ar izvērsumu uz ārpusi/, aktīvo kustību iztrūkums gūžas, ceļu, pēdas un potītes locītavās.

Ja muguras smadzeņu trūce skārusi augšējo jostas daļas līmeni, bieži šiem bērniem novēro problēmas ar gūžas locītavām – vienpusēju vai abpusēju locītavu mežģījumu, locītavas nenobriedumu. Jaatzīmē, ka pie šī līmeņa bojājuma, jāpievērš uzmanība gūžas locītavas saliecējmuskulatūras funkcijai, kā arī augšstilbu sānu daļas muskulatūrai.

Apakšējās jostas daļas līmeņa muguras smadzeņu trūces gadījumā, novēro sasprindzinātus gūžas locītavas saliecējmuskuļus un augšstilba iekšējos muskuļus. Spēcīga un darboties spējīga sēžas muskulatūra /atkarībā no tā, kuras daļas skartas vai inervētas/ var veicināt sekmīgu augšstilbu sānu muskulatūras darbību, lai gan bieži šo muskuļu spēks parasti ir vājš.
Atkarībā no attiecīgo muskulatūras spēku ap gūžas locītavām, šiem bērniem ir agrs risks uz gūžas locītavas attīstības izmaiņām, progresējošu mežģījumu. Piemītošais locītavu saišu vaļīgums, bērniem ar zemu muskulatūras tonusu, arī veicina gūžas locītavas nestabilitāti.
Testējot apakšējo extremitāšu muskuļus, bieži novēro muskulatūras disbalansu, nevienmērīgu muskulatūras darbu un tonusu – pretestības pakāpi pasīvai kustībai – starp saliecējmuskulatūru un atliecējmuskulatūru. Bieži var novērot apakštilba iekšrotāciju, kā rezultātā bērns staigājot var pēdiņu novietot virzienā vērstu uz iekšpusi.
Ļoti svarīgi ir muskulatūras testi, izvērtējums aktīvām kustībām pie apakšējās jostas daļas līmeņa muguras smadzeņu trūces, jo bieži šiem bērniem pastāv lielas motoro – kustību spēju variācijas pēdā un potītē. Muskulatūra ap šīm locītavām var funkcionēt, būt darboties spējīga, taču to spēks var variēt no “vāji” līdz “normāli”.

Krusta daļas līmeņa muguras smadzeņu trūcei būs lielākas muskuļu funkcijas apakšējās extremitātēs nekā bērniem ar augstāka līmeņa bojājumu. Muskulatūras spēks ap gūžas un ceļu locītavām ir labāk līdzsvarots, ar pilnīgi vai daļēji funkcionējošu gūžas atliecējmuskulatūras iesaisti, kā arī labāk tiek iesaistīta sēžas muskulatūra. Retākas ir gūžas locītavas displāzijas /nepilnīgi attīstīta locītava/ un mežģījumi.
Dēļ labākas muskulatūras inervācijas rumpī un apakšējās extremitātēs, gaitas paterns – paraugs varētu būt ar vieglām izmaiņām. Ir lielākas muskulatūras funkcijas pēdā un potītē, lai gan bieži aizmugurējā apakšstilbu muskulatūra ir vāja un nepieciešama patstāvīga kustību terapija.

Muguras smadzeņu trūces komplikācijas

Hidrocefālija /palielināts likvora daudzums smadzenēs/,Apakšējo extremitāšu pilnīga vai daļēja paralīze,Gūžas locītavas dislokācijas,Ceļu locītavas saliecējmuskulatūras kontraktūras,Pēdas, potītes deformācijas,Jušanas traucējumi vai to zudums,Mugurkaula deformācijas,Neiroloģiski iekšējo orgānu darbības traucējumi.

Fizioterapija muguras smadzeņu trūces gadījumā

Muskulatūras testēšana, ko veic fizioterapeits, var nodrošināt ar objektīvu informāciju par aktīvām kustībām un esošo muskulatūras spēku bērna apakšējās extremitātēs.

Funkcionējošo muskuļu novērtējums,Muskulatūras disbalansa novērtējums katrā locītavā,Eksistējošo deformāciju raksturs un pakāpes novērtējums,Iespējamo un paredzamo deformāciju rašanās.
Fizioterapeitam jāprot pamanīt, kuri muskuļi funkcionē, ir stipri attīstīta un pieļauj kustību apjomu pilnā apjomā un, kuri muskuļi ir vāji un nepieļauj kustību pilnā apjomā. Tas dod precīzāk noteikt motoro līmeni, jo, iespējams, bērns, ar sagabātām muskulatūras funkcijām varēs variēt motorajā – kustību attīstībā.

Fizioterapeits ir speciālists, kurš uzņemas atbildību par bērna pozicionēšanu slimnīcas laikā. Pirmās 5 pēcoperācijas dienas bērns būtu jāpozicionē uz vēdera un uz sāniem, lai pasargātu muguras trūces rajonu.
Līdz ko bērna vispārējais organisma stāvoklis stabilizējas un uzlabojas, Fizioterapeits uzsāk kustību izstrādi locītavās. Pasīvās kustības pilnā apjomā vajadzētu veikt 2 – 3 x dienā. Fizioterapeits var kombinēt kustību paternus jeb paraugus locītavās, ko vecāki var apgūt, lai individuāli veiktu mājas apstākļos. Zināms, ka pasīvi vingrinājumi palīdz mazināt deformācijas, turklāt, jaizvairās no agresīvas muskulatūras stiepšanas.
Slimnīcas etapā dažkārt agrīni nepieciešams šinēt potītes locītavu 90 grādu leņķī.
Vecākiem būtu jārekomendē pareizie ikdienas aprūpes principi jeb handling.
Svarīgi, ka primārais pēcoperācijas mērķis bērnam ar Spina Bifida, ir muguras smadzeņu brūces sadzīšana bez komplikācijām, ātra atveseļošanās pēc šunta ievietošanas un izrakstīšanās no slimnīcas.

Virsceļa ortozes bērnam ar muguras smadzeņu trūci.

Sensorā novērtēšana

Informācijas iegūšanai par iespējamiem jušanas traucējumiem, Fizioterapeitam vajadzētu veikt sensoro novērtēšanu, noskaidrot apakšējo extremitāšu jūtību vai nejūtību uz pieskārieniem. Šī informācija kopā ar muskuļu testēšanas rezultātiem būs nepieciešama, lai precīzāk konstatētu spinālo bojājuma līmeni.

Viens no būtiskākiem, ir atrast nebojāto jušanas zonu, tāpēc Fizioterapeits var uzsākt stimulēt aktīvās kustības. Mēdz būt gadījumi, kad kustību funkcija un jūtība atšķiras katrā kājā. Ļoti svarīga ir taustes attīstība, agrīnā vecumā īpaši jāvērš uzmanība uz roka – roka, roka – ceļi, pēda – pēda, roka – pēda jušanu. Sākumā vecākiem ar saviem pieskārieniem jāveicina bērna jušanas funkcija.

Fizioterapeitam būtu jāizglīto vecāki par pareizu ādas aprūpi. Nejūtīgās zonas apakšējās extremitātēs prasīs papildus aizsardzību, jo bērns nejūt ievainojumu uz nejūtīgām vietām. To ir svarīgi zināt, lai varētu ieviest ortozes, kas augšanas procesā jāmaina. Nepieciešams ādu regulāri apskatīt vai neveidojas izgulējumi, tādejādi izvairoties no nopietnām infekcijām un imobilizācijas.

Uzmanību jāpievērš bērna pēdām – nepieciešamas ir zeķes vai kurpes, kas pasargātu no asiem priekšmetiem, nobrāzumiem – īpaši, kad bērns iepazīst pasauli, uzsākot līst, rāpot.

Pozicionēšana un Handling

Dažāda veida pozas palīdz normalizēt bērna pieredzi, iepazīstot apkārtni nomodā esošajos brīžos. Fizioterapeitam vajadzētu vērot atbildes reakcijas uz gravitātes spēku šajās pozās, pamanīt muskulatūras tonusa izmaiņas un asimetriju. Bieži bērni ar muguras smadzeņu trūci guļā uz muguras ir asimetriski, jo viņiem iztrūkst aktīvas kakla saliecējmuskulatūras aktivitātes, tāpēc ar grūtībām var pagriezt galvu uz sāniem.

Iegūstot spēju stabilizēt galvu, tā būtu jākontrolē visam ķermenim. Zinot šo, Fizioterapeits var rekomendēt vecākiem piedāvāt vertikālas pozas. Atbilstoši bērna vecumam un kustību spējām, bērnu var nēsāt tikai ar daļēji atbalstītu galvu, tādejādi veicinot atbildes reakciju.

Galvas kontroles veicināšanai jāpiedāvā bērnam poza uz muguras, sekmējot bērnam spēlēšanos simetriski abām rokām un mazinot ķermeņa asimetriju.

Pozicionēšana uz vēdera nodrošina diezgan lielu proprioreceptoru /kustību sajūtas, kas informē par ķermeņa stāvokli tun kustībām telpā/ stimulāciju uz augšējām extremitātēm, mazina gūžas un ceļa locītavas kontraktūras.

Kas attiecas uz bērna nēsāšanu, tad nejaušas noliekšanās un svaru maiņa ir kā būtisks stimuls, lai izsauktu locītavu iestiepuma receptorus /nervu šķiedru gali, kuros kairinājuma enerģija pārveidojas ierosā, ko jušanas nervu šķiedras aizvada uz centrālo nervu sistēmu/ kaklā un rumpī, producējot muskulatūras kontrakcijas, kas vēlāk sasniedz mēģinājumu kontrolēt galvu un nedaudz arī ķermeni.

Motorās attīstības grūtības

Centrālās nervu sistēmas deficīts ir ar negatīvu ietekmi uz bērna motorām, uztveres, jušanas un izziņas funkcijām. 85 % bērniem ar Spina Bifida ir zems muskulatūras tonuss – sasprindzinājums, kas ļoti lēni padodas korekcijai, aizkavēta ir ķermeņa un galvas kontrole, kā arī līdzsvara atbildes reakcijas. Bērniem ar muguras smadzeņu trūci kustības ir grūti izdarāmas, kas vēl vairāk mazina bērna motivāciju kustēties.

Augšējās extremitātes mēdz būt mazkustīgākas attīstības posmā, kad bērnam ar tām būtu jāspēlējas, jaapgūst lielāks kustību apjoms un locītavu stabilitāte. Plecu sasprindzinājums tiek uzskatīts par apgrūtinošu pazīmi salīdzinājumā ar bērniem, kuriem 4 attīstības mēnešos ir jānotur galva vertikālā stāvoklī. Šī nenobriedusī kompensācijas reakcija galvas stabilizācijai traucē pareizu prasmju attīstībai.

Kustību terapija bērniem ar muguras smadzeņu trūci

Izvirzītie Fizioterapijas mērķi:

Noteikt bērna kustību prasmes,Veikt periodisku muskulatūras testēšanu ar mērķi vēlāk rezultātus salīdzināt,Motivēt un izskaidrot vecākiem par mājas vingrojumu programmu, lai aizkavētu iespējamās deformācijas,Nodrošināt ar mājas vingrojumu programmas instrukcijām, lai sekmētu kustību attīstību atbilstošā secībā,Atvieglot un panākt lielāku aktīvo mobilitāti, aktīvas, neatkarīgas kustību spējas,Laikus pamanīt Centrālās nervu sistēmas darbības pasliktināšanos, vadoties pēc simptomiem.
Fizioterapijas plānā vajadzētu ietvert aktivitātes dažādās pozās, virsmas seguma izmantošanu, gravitācijas spēka pielietošanu, lai iesaistītu kustībās visas ķermeņu daļas, variēt un mainīt kustību stimulus, lai veicinātu motoro attīstību.

Kā svarīga daļa bērna ikdienas programmā jāietver līdzsvara reakcijas pret gravitāti. Līdzsvara darbs var izsaukt aktīvas kustības funkcionējošos muskuļos.

Stāvēšana nodrošina jaunu ķermeņa izpratni attiecībā ar apkārtējo vidi. Kad bērns ar muguras smadzeņu trūci nes svaru uz locītavām, notiek terapeitisks moments – bērna iegurnis saņem citu pozīciju, kontakts starp gūžas kaula galviņu un locītavas iedobumu, kā arī muskulatūras kontrakcijas ap gūžas locītavu var mazināt gūžas locītavas displāzijas varbūtību un izpausmes. Stāvus pozīcijas organizēšanai, kustību terapijas nodarbībā jāizvērtē vertikalizācijas ilgums, jāņem vērā bērna vecums, iesaistītā muskulatūra, bērna kustību prasmes, motorās kontroles pakāpe, stabilitāte un mobilitāte, nepieciešamas speciālās ortozes.

Pasīvās kustības pilnā apjomā vajadzētu turpināt un uzturēt līdz laikam, kad bērns patstāvīgi var uzsākt vingrot. Pretējā gadījumā var attīstīties kontraktūras, kas mēdz progresēt īsā laikā. No tā saucamās “vardes pozas” deformācijas – ar pārmērīgi uz āru izvērstām gūžas locītavām – var palīdzēt viegla kāju vīstīšana elastīgajās saitēs.

Lielākai daļai bērnu ar augšējo jostas daļas paralīzi, nepieciešamas totālās ķermeņa kontaktortozes, lai stabilizētu iegurni un mugurkaula jostas daļu, kā arī nodrošinātu labāku iztaisnošanos apakšējās extremitātēs. Dažos gadījumos – pie pilnīgas kāju paralīzes vienlaicīgi tiek šinēta pēdas locītava neitrālā stāvoklī.

Fizioterapeita ikdienas darbā jāpievērš uzmanība aktivitātēm, kas saglabā mugurkaula mobilitāti, novērš fiksētu jostas daļas izliekumu uz priekšu, cītīgi jātrennē bērna muskulatūras korsete.

Nākotnes izredzes atkarīgas no Centrālās nervu sistēmas funkcijām, motivācijas, intelekta pakāpes, vecāku intereses un atbalsta. Sakarā ar Centrālās nervu sistēmas deficītu, bieži nepieciešama ilgstoša rehabilitācija, kad, iespējams, izvirzītie Fizioterapijas mērķi var tikt daļēji nesasniegti.


Rehabilitācija bērna neiromotorikas aiztures gadījumos

Ar savām zināšanām varu dot atzinumu ne tikai par Jūsu bērna fiziskās veselības stāvokli un turpmāko dzīves kvalitāti, bet arī nepieciešamām darbībām, kas jāveic, lai uzlabotu un sekmētu fizisko attīstību atbilstoši bērna vecumam.

Bērniem ar neiromotorikas aizturi ir ļoti svarīgi veikt rehabilitāciju tieši bērnībā. Jebkurai rehabilitācijas programmai jābūt rūpīgi izstrādātai un šo programmu jāizstrādā kvalificētiem neirofizioterapeitiem, lai nodrošinātu vislabāko iespējamo rezultātu. Labākam gala rezultātam ir svarīgi, lai bērns saņemtu terapiju arī pie citiem funkcionāliem speciālistiem un logopēda.
Mērķis ir izvairīties no turpmākām komplikācijām, kuras var rasties dažādos dzīves posmos, īpaši:

  • kad bērns sāk staigāt (nepareizs gaitas stereotips rada risku nepareizi ietekmēt kāju saites),
  • hormonālo un fizisko izmaiņu laikā, kas notiek pubertātes periodā (piemēram, svara pieaugums var būt traucējošs spējai staigāt un spējai piecelties),
  • augšanas laikā (pēkšņs mugurkaula muskulatūras sastiepums var izraisīt funkcionālu skoliozi).

Rehabilitācijas procesā zīdaiņiem un bērniem ar neiroloģiskās attīstības aizkavēšanos paredzēts palīdzēt ne tikai attīstīt kustību spēju, bet arī rast risinājumus, lai novērstu situācijas, kad bērns nespēj pats par sevi parūpēties, nespēj sevi kontrolēt. Daudzos gadījumos Fizioterapeits var palīdzēt, pielietojot pasīvās stabilitātes līdzekļus, tas ir, bērnam ar staigāšanas grūtībām, līdzsvara un stabiltātes traucējumiem, piedāvājot rehabilitācijas palīglīdzekļus, kā piemēram, staigāšanas rāmi.
Rehabilitācijas mērķis zīdaiņiem un bērniem ar neiroloģisko aizturi ir izcelt bērna esošās spējas un uzturēt tās vai uzlabot šīs prasmes pēc iespējas ilgāk.
Piemēram, bērniem ar cerebrālo trieku izvirzās jautājums par spasticitāti. Tas ir paaugstināts muskulatūras tonusa stāvoklis, kas traucē normālām kustībām:

Motorās kontroles trūkums (pilnīga vai daļēja paralīze, kas saistīta ar nepietiekamu smadzeņu darbību),
Sinkinēzes (izdarot kontrolētu kustību, iztrūkst spēja kontrolēt kādu citu kustību, kas it kā notiek pati no sevis),
Jušanas traucējumi,
Koordinācijas traucējumi,
Līdzsvara traucējumi.

Mērķis ir palīdzēt bērnam veidot labākus kustību paraugus un uzlabot motoriku. Veicot vingrinājumus, tiek radīta labvēlīga emocionāla atmosfēra un izmantotas spēles, lai palīdzētu bērnam iesaistīties rehabilitācijā. Mērķis ir izvairīties no bērna noguruma un neieinteresētības, lai mazias pacients būtu pastāvīgi iesaistīts.


BCT – bērnu cerebrālā trieka

BCT – Bērnu Cerebrālā trieka ir motoro funkciju traucējumi, kas rodas smadzeņu bojājuma dēļ. Biežākie iemesli, kāpēc rodas smadzeņu bojājumi:

1. infekcijas grūtniecības laikā,

2. dzemdību trauma, kuras dēļ bērnam pietrūcis skābeklis,

3. priekšlaicīgas dzemdības, kad bērns dzimst ar ļoti mazu svaru.

Bērnu Cerebrālās Triekas (BCT) diagnozes noteikšana agrīnā zīdaiņa vecumā – mazulim līdz 6 – 12 mēnešu vecumam – ir sarežģīta. Jaundzimušajiem, agrīnas patoloģiskas pazīmes, kas liecina par novirzēm no normas var spontāni izzust un bērni attīstās normāli, bet skolas vecumā var tikt atklātas grūtības veikt smalkas selektīvas kustības un prasmes, kā arī uztveres, izziņas un atmiņas problēmas.

Parasti motorā attīstība BCT neskartam bērnam progresē 12 – 18 mēnešu vecumā, kad notiek neatkarība un progress bērna kustību prasmēs.

Daudziem bērniem ar vieglākiem BCT veidiem ir diezgan normāla kustību attīstība agrīnā zīdaiņa vecumā, var novērot tikai nelielu attīstības aizkavēšanos. Ļoti daudz ir atkarīgs no konkrētā bērna iesaistīšanās un viņa intelekta. Pamatā bērni ar BCT sasniedz noteiktus rezultātus kustību attīstībā vēlāk nekā parasti, neatkarīgi no intelekta pakāpes. Pirmo 12 mēnešu laikā bērna aktivitātēs var būt nelielas izmaiņas, smagos gadījumos uzlabojumus var novērot pirmos 18 mēnešus.

Motorikas attīstībā bērnam ar BCT izrtūkst daudz būtisku veidu, kas raksturīgas bērnam ar normālu kustību attīstību noteiktos vecuma posmos, kad mazulis gatavojas tālākām, sarežģītākām darbībām, ieņemot vertikālas pozas. Smadzeņu bojājuma rezultātā, ņemot vērā smaguma pakāpi, bērna kustību attīstība ir ne tikai aizkavēta, bet arī neatgriezeniski traucēta. Galvenais iemesls, kāpēc bērns kustību attīstībā kavējas sasniegt noteiktus atskaites punktus, ir nevis atpalicība, bet gan patoloģija, tas ir, viņa neiroloģiskais deficīts. Tas izpaužas kā dažāda veida muskulatūras tonuss – ļenganums, spasticitāte, stīvums vai atetoīdu grupas svārstīgs, nevienmērīgs tonuss – un nepareizas pozas un kustību modeļi.

Dažkārt ir ārkārtīgi grūti atšķirt nelielas novirzes no normas un vieglas novirzes no nepareizas vai pataloģiskas tālākas motorās attīstības. Bērnam augot, novirzes kustību attīstībā var kļūt acīmredzamākas, un precīza diagnoze var kļūt vieglāk nosakāma. Ir zīdaiņi, kuri, šķiet, ir smagi cietuši, bet kuri, pretēji visām cerībām, dod labus un diezgan ātrus ārstēšanas rezultātus.

Agrāk vai vēlāk, atkarībā no konkrētā gadījuma smaguma, notiek novirze no normālas attīstības, kad novēro patoloģisku motorisko aktivitāšu parādīšanos. Pirmās pazīmes, galvenokārt, būs motorās attīstības aizkavēšanās un primitīvu reakciju saglabāšanās. Tas notiek, kad mazulis kļūst aktīvāks un parādās pirmās darbības, pārvarot gravitācijas spēku. Parādās spasticitāte, atetoze (lēna spaidu kustība, muskuļu saspringums) vai ataksija (neveiklas kustības un koordinācijas traucējumi): ar laiku tie kļūst izteiktāki, un bērna pozas un kustību nepareizie paraugi kļūst arvien acīmredzamāki. Palielinoties patoloģiskām kustību aktivitātēm, tiek traucēta normāla motorā attīstība, faktiski nepareizie kustību paraugi padara neiespējamu tālāko motoro attīstību. Bērns mēģina darboties ar neatbilstošiem, izmainītiem un nepareiziem kustību veidiem, kompensējot iztrūkstošās kustības ar mazāk skartām ķermeņa daļām.

Bērnam ar BCT kļūstot aktīvākam, veidojas patoloģiskas pozas un kustības, kas mainīsies, bērnam pielāgojoties funkcionālām aktivitātēm. Šīs izmaiņas seko diezgan paredzamām līnijām, taču atšķiras dažādu veidu cerebrālās triekas gadījumos.

Zināšanas par šīm izmaiņām bērna attīstībā ir ļoti svarīgas. Tas var palīdzēt ārstam atklāt agrākās anomāliju pazīmes, uzraudzīt un vadīt ārstēšanu, kā arī novērst dažas vai lielāko daļu paredzamo izmaiņu. Diemžēl, daudzos gadījumos sākotnēji prognoze var būt neskaidra un ārstēšanas rezultāti neprognozējami, kamēr bērns nav sasniedzis diezgan stabilu attīstības pakāpi. Bērnam ar cerebrālo trieku, var paiet vairāki gadi, lai pārietu no vienas kustību attīstības stadijas uz nākamo, un smagos gadījumos bērni var nekad netikt tālāk kustību attīstībā. Varētu teikt, ka spastiskā bērna kustību progress būs sasniedzis maksimumu pirms 6 vai 8 gadu vecuma sasniegšanas, savukārt BCT jauktām formām bērna kustību progresēšana no stadijas uz stadiju var turpināties līdz 15 gadu vecumam vai pat vēlāk.

Jārūpējas, lai rehabilitācijas pasākumi notiktu, cik iespējams agrīni, lai ietekmētu un uzlabotu motorikas kvalitāti bērna attīstībā, un tādējādi palīdzētu pēc iespējas labvēlīgākā veidā.

BCT klasifikācija:

Diplēģija. Ir iesaistīts viss ķermenis, bet kājas vairāk nekā rokas. Spasticitātes sadalījums parasti ir vairāk vai mazāk simetrisks. Bērniem parasti ir laba galvas kontrole un mērena vai neliela augšējo ekstremitāšu iesaistīšanās. Runa parasti netiek ietekmēta. Daudziem bērniem ir raksturīga šķielēšana.

Kvadriplēģija. Tiek ietekmēts viss ķermenis. Atetoīdās kvadriplegijas gadījumā augšējās ekstremitātes un rumpis parasti tiek ietekmēts vairāk nekā apakšējās ekstremitātes.

Spastiskas kvadriplēģijas gadījumā un dažos jauktos gadījumos apakšējās ekstremitātes var būt iesaistītas tādā pašā mērā kā rokas. Pastāv ievērojama atšķirība bērna ķermeņa abu pušu iesaistīšanā, kā rezultātā rodas izteikta pozas un kustību asimetrija. Galvas kontrole ir slikta, un parasti ir runas un acu koordinācijas traucējumi.

Daudzi gadījumi ir jaukta rakstura. Bērniem var būt spasticitāte ar ateozi vai ateoze ar ataksiju. Ja ir atetoze, kā arī spasticitāte – pie šiem apstākļiem, bērni ir daudz kustīgāki nekā tie, kuriem ir tīra spasticitāte.

Pēc sākotnējās hipotonijas zīdaiņiem pakāpeniski var attīstīties stīvums, atetoze vai ataksija, vai arī atetozes pazīmes, ja sākotnēji viņiem bija tikai spasticitāte.

Hemiplegija. Ir iesaistīta tikai viena ķermeņa puse. Bērni parasti ir spastiska tipa, bet dažiem vēlāk var attīstīties distālā atetoze. Hemiatetozi novēro ļoti reti.

Monoplēģija. Ir iesaistīta tikai viena roka vai, retāk, tikai viena kāja. Monoplēģija ir reti sastopama un parasti vēlāk izpaužas kā hemiplēģija.

Paraplēģija. Cerebrālās triekas gadījumā īsta paraplēģija ir ļoti reta (kā tas ir redzams mugurkaula traumu gadījumos). Parasti tās izrādās diplēģijas ar vieglu roku un plaukstu, dažreiz tikai vienas rokas, iesaistīšanos.