Piklera metode

Emmija Piklere bija ungāru pediatre. Emmija Piklere uzskatīja, ka bērna personība vislabāk attīstās patstāvīgā ceļā. Pikleres pieeja uzsver attiecības kā galveno bērna attīstības principu. Ir ļoti svarīgi parādīt cieņu, rūpes un taktiskumu pret bērnu jau agrīnā stadijā. Lielākā uzmanība, ko bērns saņem, ir barošanas, ģērbšanās un vannošanās laikā, jo īpaši mazuļiem. Laba ikdienas aprūpe, uzmanība, mīļums, gaidīšana uz bērnu, laika došana bērnam, laba komunikācija, laba attieksme pret bērnu – priekšnoteikumi labai rotaļāšanās attīstībai.

Stingras robežas vecāki un pieaugušie ievēro bērna aprūpes, barošanas un gulēšanas jautājumos. Aprūpē noteicošais ir sadarbība ar bērnu, bērna līdzdarbošanās. Pašiniciatīva ir tikai pie brīvas rotaļāšanās.

Bērns jau 1 – 3 mēnešu vecumā mācās no savas gribas kaut ko darīt. Pašiniciatīva veidojas jau no dzimšanas. Mijiedarbību ar apkārtējo vidi – forma, priekšmeti, svars – bērns apgūst pirmajā dzīves gadā. Bērns izpauž savu apmierinājumu, ja padziļināti var spēlēties, noturēt uzmanību. Pašrotaļāšanās ir svarīga, lai bērns savu sasprindzinājumu ar rotaļāšanos var sevī noregulēt.

Saskaņā ar šo metodiku, kustība ir vēl viens ļoti svarīgs attīstības aspekts. Bērnu pārvietošanās, sēdēšanas un staigāšanas attīstības pamatā ir šķēršļi un esošās iespējas tos pārvarēt. Vecākiem vajadzētu ļaut savam mazulim rāpties un kāpelēt, lai attīstītu kustības un vingrošanas prasmes dabiski no paša pieredzes.

Bērns var pašattīstīties, ja viņam ir vide, pats no sevis var daudzas lietas atklāt. Pats svarīgākais iemācīt vecākiem uz savu bērnu skatīties, vērot savu bērnu. Redzot to, kas bērnam patīk, piedāvāt attiecīgās rotaļlietas. Svarīgi uzzināt bērna intereses. Daudzi vecāki neprot izstāstīt un vārdos aprakstīt mazās personības – sava bērna darbības rotaļājoties.

Rotaļāšanās ir svarīga, jo nosaka turpmākos dzīves gadus. Brīvi rotaļājoties, bērns kaut ko sagaida no sevis, nevis no citiem. Bērns iemācās, ka pašam no sevis var būt interese, ko darīt. Citu personu vai vecāku iejaukšanās ar savām darbībām un piedāvājot spēlēties ar kaut ko citu, bērnu nopietni iztraucē.

Rotaļāšanās saistīta ar kognitīvo – izziņas attīstību. Pēc 3. gadu vecuma bērnam rodas apziņa, ka viņš pats rotaļājas. Piklera metodē runā jau par rotaļāšanos pirms 3. gada vecuma. Rotaļāšanās darbības fāzes visiem bērniem ir vienādas, visi iziet rotaļāšanās fāzes jeb pārejas. Bērniem ar īpašām vajadzībām, rotaļāšanās fāzes ir garākas.

Rotaļāsanās nav atkarīga no kustību attīstības, bet kustību attīstība rotaļāšanos ietekmē. Rotaļāsānās ir svarīga, bet jāskatās arī uz kustību attīstību. Piem, bērns, kas sēž, nerotaļājas gudrāk par to, kas guļ. (Bērns, kas sēž, nodarbināts ar stabilitāti sēžot, nevar brīvi rotaļāties, grūtāk sadalīt uzmanību uz pozu, kā sevi noturēt un vienlaicīgi – kā brīvi rotaļāties).

Rotaļietas, ko bērnam sagatavo vidē, jaatbilst viņa attīstības līmenim. Jo mazāk mēs palīdzēsim bērnam, jo vairāk nāks iniciatīva no paša bērna.

Prieka izrādīšana par bērna veikto darbību, ir attiecību lieta. Vecākiem jābūt uzmanīgiem. Pārmērīgi liela sajūsma var pazemināt bērna pašaktivitāti, viņi var kļūt atkarīgi no uzslavām, nekoncentrēties uz darbībām, bet gaidīt uzslavas.

Piem., bērniem ar īpašām vajadzībām, nepieciešama motivācija. Caur uzslavu var dabūt motivāciju kaut ko darīt.