Kādi bērni ir uzskatāmi par priekšlaikus dzimušiem?
Pēc Pasaules Veselības organizācijas definīcijas, par dzīvi dzimušu uzskata bērnu, kurš dzimis, sākot no 22. gestācijas nedēļas, un sver vairāk par 500 gramiem.
Par priekšlaikus dzimušu sauc mazuli, kurš piedzimis ātrāk par 37 pilnām mātes grūtniecības nedēļām.
Šādiem bērniem ir nepieciešama īpaša aprūpe. Īpaša aprūpe ir nepieciešama arī bērniem, kuri nav priekšlaikus dzimuši, bet kuriem ir mazs svars (mazāks par 2,4 kg.).
“Priekšlaikus dzimuša bērna aprūpe” 2014. gada publikācija žurnālā “Mammām un tētiem”.
Kāpēc priekšlaikus dzimušiem bērniem ir nepieciešama īpaša aprūpe?
Priekšlaicīgi dzimušam bērnam ir lielāks risks, ka radīsies paliekoši veselības traucējumi. Ir pētījums, ka 25% no priekšlaicīgi dzimušiem bērniem, kuri sākumā ir veseli – bez kustību traucējumiem, ar laiku rodas runas un uztveres traucējumi, ko sākumā nevar redzēt. Runas un uztveres traucējumi parādās pirmsskolas vecumā.
Priekšlaikus dzimušiem bērniem ir vairāki sarežģījumi:
- Nenobriedušas plaušas, elpošanas grūtības, nespēja uzsākt elpot.
- Skābekļa trūkums organismā.
- Mazs svars, nenobriedusi āda bez taukaudiem.
- Trausli asinsvadi, to traumas iespējamība.
- Mazasinība jeb anēmija.
- Nenobriedusi acs uzbūve, tīklenes nepareiza attīstība, retinopātija.
- Dzirdes jūtība, vājdzirdības iespējamība.
- Vāja imūnsistēma, nespēja pretoties infekcijām.
- Kaulu sistēmas nepilnības, augsts lūzuma risks.
Ņemot vērā augstākminēto, priekšlaicīgi dzimušo bērnu aprūpē nepieciešama individuāla un saudzīga pieeja.
Svarīgākie Fizioterapeita ieteikumi priekšlaicīgi dzimuša bērna vecākiem
Priekšlaikus dzimis bērns parasti piedzimst svarā ziņā ļoti maziņš un trausls. Jāatzīmē, ka šos bērnus ļoti negatīvi ietekmē apkārtēja vide un trokšņi, transportēšana, vibrācija, cilāšana, pozu maiņas, traumas, pārkārtošanās, mātes neesamība.
Svarīgākās terapijā ir cilvēciskās attiecības, pieskārieni, klusums. Frontālā jeb pieres daiva bērnam attīstās kā viena no pēdējām, izmaiņas var radīt arī ilgstošs stress, nemiers, raudas, trauksme, negatīva attieksme pret bērnu.
Mūsdienās priekšlaikus dzimušus bērnus pozicionē horizontāli. Mazuļi netiek guldināti uz slīpas virsmas. Atrodoties uz slīpas virsmas, bērns slīd uz leju, tādējādi arvien vairāk sasprindzinās, tiek patērēta enerģija. Laba pozīcija ir 3 – pakāpju guldināšanas metode, ko sīkāk demonstrēs Fizioterapeits.
Priekšlaikus dzimis bērns ir ļoti neaizsargāts, ja platā atbalstā guļ uz muguras. Svarīgi ievērot pozicionēšanas principus gan ļoti agrīni, gan vēlākā periodā mājās. Pozicionēšanas pamatprincipi atšķiras, to pielieto individuāli, jāņem vērā katra bērna vecums un veselības problēmas, īpatnības. Galvenais vadmotīvs pozicionēšanā – jo mazāks bērns, jo tam vairāk jābūt sagrupētam:
- plaukstas tuvu mutei,
- apkārt no visām pusēm robežas,
- atbalsts ar pakavveida norobežojumu.
Sagrupēšanas princips jāievēro arī pie bērna svēršanas, jo atvērta vide mazulim izsauc satrauktas, asas kustības. Veicot ikdienas aprūpi un pārvietojot bērnu uz svariem, jānodrošina ciešas robežas – ietīšana sedziņā vai autiņā. Tādā veidā bērnam tiek nodrošināti komfortablāki apstākļi, bērns nav kails un saņem nedaudz siltumu.
Pārbraucot ar priekšlaicīgi dzimušu bērniņu mājās no slimnīcas, dažkārt vecāki ļoti grib palīdzēt bērnam un pašrocīgi veic masāžas elementus, kā piemēram, veicinot kāju kustības, saliec mazuļa celīšus pārmērīgi tuvu un cieši vēderam. Tādā veidā var nodarīt kaitējumu bērnam, lūgums to nedarīt. Ja vēderiņš tiek spiests, bērnam ir grūti elpot, tiek veicināts sasprindzinājums, jo samazinās telpu vēderā un nenotiek brīvās un dabiskās zarnu kustības.
Nekad ar vienu roku neturēt priekšlaicīgi dzimušu bērnu! Pastāv liels bīstamības moments un traumas iespēja! Vecākiem ērti, bet ne bērnam! Var gadīties, ka iestājas pašaizsardzības moments – ar brīvo roku dzerot karstu kafiju un neveiklā brīdī, glābjot kafijas krūzi, var izmest bērnu no rokām.
Pie autiņbiksīšu maiņas svarīgs ir pārtinamās virsmas platums, ne garums. Fizioterapeits ierādīs fizioloģiski pareizas kustību pārejas, mainot mazulim autiņbiksītes. Svarīgs ir pamatprincips, kad mazuli veļ pārmaiņus uz vieniem, tad uz otriem sāniem.
Priekšlaikus dzimuši bērni ļoti cieši guļ. Neatstājiet bērnu bez uzraudzības pozā uz vēdera, jābūt patstāvīgai kontrolei. Īpaši nedrīkst guldināt zīdaini uz vēdera naktīs – līdz vecumam, kad bērns sāk pats veidot kustību pārejas un pozu maiņas – apmēram līdz 6 mēnešu vecumam.
Priekšlaikus dzimušiem bērniem izmanto plaša, liela laukuma pieskārienus. Terapijas laikā jāizvairās no sīkiem stimuliem – bakstīšanas, knaibīšanas, ādas krokas pacelšanas – tās var izraisīt haotiskas, satrauktas kustības un nemieru bērnam.
Katram bērnam jāpielieto Fizioterapiju individuāli, to nosaka Fizioterapeits pēc kritērijiem, novērtēšanas metodēm, dinamikas.
Kas ir Ķenguru metode?
Biežāks ķermenisks kontakts starp māti (tēvu) un mazuli ir vislielākā vērtība. Pēc piedzimšanas stresa jaundzimušajam vislabāk atgūt līdzsvaru uz mātes vai tēva vēdera, tiešā ķermeņa pieskārienā.
Bērnam uzģērbj tikai autiņbiksītes un uzliek cepurīti. Tad bērnu novietoto uz mātes vai tēva kailām, neapsegtām krūtīm, virsū uzklājot sedziņu. Bērns sajūt vecāku miesas siltumu, dzird pazīstamas skaņas, (sirdsdarbību, elpošanu, vēdera zarnu peristaltiku, vecāku balsi un toni), sajūt vecāku smaržas.
Māte vai tēvs uzliek sargājošas rokas bērna augumiņam. Ādas siltums un vecāku sirdspuksti, kas zīdainim jau ir pazīstami, pieskaršanās kairinājums, ko viņš saņem no vecāku rokām, sniedz bērnam drošību un labsajūtu.
Mazuļa saskarsme ar vecākiem un citām personām
Ir ļoti svarīgi, lai vecāki jau no bērna piedzimšanas pieskartos mazulim, runātu ar mazuli. Jo šāda rīcība palīdz veidot emocionālu saikni starp bērnu un vecākiem, kā arī veicina mazuļa labāku attīstību.
Būtiska un svarīga loma bērna attīstībā ir tēviem, ne tikai mātēm. Audzinot bērnu, jāieklausās intuīcijā, jo tā vecāki darīs vispareizāk.
Mazulis ir īpaši uzņēmīgs pret dažāda veida infekcijām (mazuļa imunitāte ir ļoti vāja). Tāpēc, svarīgi, lai mazuli aprūpētu viens un tas pats aprūpētājs (vai nedaudzi aprūpētāji) un citām personām būtu jāliedz kontaktēšanās ar mazuli.
Būtiski, ja vecāki saprastu un ņemtu vērā mazuļa dotos signālus (acu, galvas, roku, kāju kustības). Vecākiem jārīkojas saskaņā ar šiem signāliem. Priekšlaicīgi dzimušam bērnam žesti ir svarīgi. Tos jāņem vērā, uz tiem ir jāreaģē!
Kad mazulis vēlas pārtraukt saskarsmi, viņš var rīkoties šādi:
- saspiest lūpas, savilkt seju grimasē,
- novērst skatienu, aizgriezt galvu,
- kļūt raudulīgs,
- pielikt rokas pie galvas, acīm vai ausīm,
- haotiski kustināt vai sasprindzināt rokas un kājas,
- kļūt pārmērīgi nomākts vai miegains, sākt žāvāties.
Novērojot šādus signālus, vecākiem nekavējoties būtu jāpārtrauc attiecīgā rīcība un saskarsme ar mazuli. Pretējā gadījumā tiek pasliktināts mazuļa stāvoklis (mazulim būs negatīvas emocijas, stress utt.) Ja mazulis raud, vecākiem jāpadomā par to, kāpēc raud.
Savukārt, ja mazulis raida signālus, ka vēlas saskarsmi, vecākiem ir jābūt klāt mazulim un jākontaktējas. Signāli var būt šādi:
- seja kļūst dzīvīgāka (acis paplašinās, uzacis paceļas, seja “kļūst gaišāka”),
- pagriež galvu pret Jums, raugās Jums acīs, var noprast, ka mazulis Jūs aicina,
- vienmērīgas, lēnas un plūstošas kustības ar rokām vai kājām.
Vecākiem būtu jārada tādi apstākļi, lai mazulis vēlētos ar Jums kontaktēties. Lai radītu nepieciešamos apstākļus:
- aprūpējot mazuli, sirsnīgā un maigā balsī sakiet, ko Jūs darāt (nosauciet savas darbības),
- runājiet par mazuli, nosauciet vārdos biežāk viņa mazās darbības, kustības un grimases,
- atkārtojiet mazuļa izdotās skaņas,
- sekojiet mazuļa skatienam – skatieties uz mazuli,
- piesaistiet mazuļa uzmanību un daudz smaidiet,
- bieži pieskarieties mazulim, maigi glaudiet rociņas un kājiņas.
Mazuļa vēlmei kontaktēties ir svarīga nozīme mazuļa garīgajā attīstībā. Saskarsme ar tuviniekiem (vecākiem) ir ļoti svarīga.
Ar bērnu ir jākomunicē mierīgi, labvēlīgi, miermīlīgi, klusi. Nekādā gadījumā uz bērnu nedrīkst kliegt, bērnu nedrīkst bārt. Bērna klātbūtnē arī pret citiem cilvēkiem nedrīkst izrādīt negatīvas emocijas.
Vecākiem ir jābūt saprotošiem, ieinteresētiem, izzināt gribošiem. Jebkuru prasmi var trenēt un attīstīt, galvenais, lai vecāki spētu atzīt savas kļūdas un mainīties, rast risinājumus un sadarboties.
Vecākiem jākļūst par rotaļu biedriem, jāizrāda prieks par mazuļa “sasniegumiem”.
Tāpat svarīga aprūpes personāla attieksme pret bērnu. Pirms Fizioterapeits uzsāk darbu un pieskaras mazulim, svarīgi skatīties un sekot bērnam, izvērtēt elpošanu, kustības, sejas grimases, žestus, ādas krāsu. Nedrīkst pieļaut vai izsaukt savā klātbūtnes laikā bērnā haotiskas, bezmērķīgas kustības.
Kādai jābūt gaisa temperatūrai, guļvietai un barošanas vietai?
Istabā, kurā atrodas mazulis, ir jābūt ļoti siltai.
Kad mazuļa svars ir sasniedzis 2,3 kg, istabas temperatūrai jābūt siltākai, līdz 24 °C. Kad svars ir sasniedzis 3 kg, istabas temperatūrai jābūt līdz 21 – 22 °C.
Gultiņai jābūt nelielai, jo lielākā gultiņā būs grūtības saglabāt siltumu. Siltuma uzturēšanai sākotnēji var izmantot jērādas vai aitādas kažociņu, kas labi uztur ķermeņa temperatūru. Gultiņas vietā var izmantot atbilstoša izmēra grozu. Mazulis jutīsies drošāks un aizsargātāks šaurā vidē, nekā plašumā. Bērnam jāguļ uz matracīša. Matracīša vietā nedrīkst izmantot spilvenu, jo spilvens ir pārāk mīksts un mīksta pamatne var negatīvi ietekmēt bērna ķermeņa muskulatūras attīstību.
Barošanas laikā jābūt pilnīgam mieram un klusumam, tā ir svarīga dzīves daļa. Drošības sajūtu uzturēšanai, kā arī – radot bērnam paredzamību, rekomendē barošanas vietu atstāt nemainīgu.
Vecāku psiholoģiskais stāvoklis
Sākumā vislielākais atbalsts nepieciešams priekšlaicīgi dzimuša bērna mātei – jājautā, ko grib māte, kā māte redz problēmu, apraksta sūdzības, kas, mātesprāt, ir svarīgākais un nozīmīgākais attiecīgajā brīdī. Tikai pēc tam var sekot atbalsts, Fizioterapeita viedoklis, ieteikumi un palīdzība.
Vecākiem var būt satraukums par to, ka priekšlaikus dzimis bērns ir pārāk mazs un vājš. Katra priekšlaicīgi dzimuša bērniņa situācija ir individuāla un atšķirīga, jāņem vērā vairāki veselības rādītāji un kritēriji, lai izteiktu paredzējumus par bērna nākotni. Tomēr fakti liecina, ka jau divu – trīs gadu vecumā pēc fiziskās un garīgās attīstības rādītājiem vairumā gadījumu nav atšķirības starp priekšlaikus un laicīgi dzimušiem bērniem.
Atšķirība ir saistīta ar bērna emocionālo stāvokli. Priekšlaikus dzimušiem bērniem biežāk ir novērota emocionāla jūtība un paaugstināta uzbudināmība.
Vecākiem jāapzinās, ka mazuļa vājums, trauslums un nevarība pāries tiklīdz mazulis pieņemsies svarā un kļūs stiprāks. Šis laiks ir jāpārdzīvo. Vecākiem sevi jāpārliecina, ka pagaidām bērnam ir nepieciešami īpaši apstākļi un aprūpe. Bērna uzvedība var būt atšķirīga – mazais bērniņš var būt pārāk jūtīgs, bieži satraukts un raudulīgs.
Tā kā komunikācija ar mazuli un mazuļa aprūpe prasa daudz garīga (psiholoģiska) spēka, aprūpētājam – mātei, tēvam – jābūt iespējai atpūsties un atgūt spēkus. Aprūpētājam nebūs laika un spēka citiem darbiem. Tas ir jāņem vērā un mājoklī jārada vajadzīgie apstākļi un jānodrošina atbalsts.
