Rāpot vajadzētu divus,trīs mēnešus.
Laikraksta “Saldus Zeme” žurnāliste SIGNE MEIRE 7.04.2022.
Fizioterapeite Sanita Polka ar lutriņnieci Zani Šukuleju un viņas vienpadsmit mēnešus veco meitu Gerdu tiekas reizi divās nedēļās.
Zane meitu ved uz vingrošanām no apmēram piecu mēnešu vecuma. Meitenītei nebija attīstības aiztures, bet devās pie speciālista, lai sekotu līdzi simetrijai, virzītu kustību attīstību pareizi, sniegtu ieteikumus, lai neparādītos būtiskas problēmas. Ap sešiem mēnešiem konstatēja, ka meita neveļas. Fizioterapeite Sanita Polka tomēr uzsvēra, ka velšanās laiks nebūtu tik svarīgs, bet jāseko līdzi, vai no muguras uz vēdera veļas gan caur labo, gan kreiso pusi. Šodien (31.03.) uzlabojumi tik labi, Gerda rāpo jau mēnesi. Zane Šukuleja ar atvasi griezās pie speciālistes ar novērojumu, — meita mājās cenšas celties kājās. Tā kā norāpots par maz laika, stāvēt uz kājām nebūtu ieteicams, vajadzīgs pagarināt rāpošanas laiku. Kāpēc tā, skaidro Sanita Polka.
Fizioterapeite ar vairāk kā 20 gadu pieredzi stāsta, ka pirms ļaut zīdainim celties kājās, rāpošanu vajadzētu paildzināt vismaz līdz diviem mēnešiem. Tas nostiprinās mugurkaulu, vēlāk būs labāka stāja, līdzsvars vertikālā pozā, bērns būs stabilāks. “Ja mazulis ātrāk grib nostāties uz pēdām, viņš cenšas balstīties uz kauliem, tātad nepareizi izļodza pēdu, liekot svaru uz vienu vai otru pēdas malu. Kamēr bērns nav nostiprinājis sevi zemajā rāpus pozā, tikmēr veidojas lieks sasprindzinājums. Liels sasprindzinājums jeb paaugstināts muskulatūras tonuss bērnam neļauj izpausties kustību daudzveidībā. Kustībām pietrūkst plasticitātes, elsaticitātes. Piemēram, piecelšanās stāvus agrīnā vecumā ir vienkāršāk, jo stāvus pozīcija ir statiska, taču rāpošanai nepieciešama pārvietošanās, kustību pārejas veidošanas, piem, uz sēdēšanu, prasme veidot dažādas sēdēšanas variācijas.utt. Tas prasa no bērna muskulatūras spēku, motivāciju, piepūli. Rāpošana mazulim ietekmē arī runas attīstību, apakšžoklis rāpojot saņem citu pozīciju, tiek atbrīvots un skaņas vieglāk artikulēt. Maza bērna attīstība ir pakāpeniska. Līšana, pēc tam sekojoša rāpošana bērnam nostiprina roku un kāju, muguras un vēdera muskulatūru. Tas ir stabils pamats tam, lai mazulis nostātos stāvus ar pareizu pēdu balstu un pēc tam staigātu.
Prasme nodot svaru uz pilnu pēdu izveidojas, kad zīdainis pilnvērtīgi rāpojis vismaz divus, trīs mēnešus. Kad šī prasme apgūta, bērns ir gatavs stāvēšanai, pēc tam staigāšanai,” viņa skaidro. Sanita Polka arī atzīmē, — ja mazulis piecēlies kājās, atstutējies ar rokām un krūtīm pret mēbelēm, rumpis nav nostiprināts, tāpēc vecāki nedrīkst ļaut bērnam slieties kājās.
Vide jāiekārto mazuļa interesēm
Sanita Polka dalās knifiņos, kā bērnu noturēt pie zemes pēc iespējas ilgāk. Tikmēr arī Gerda iejutusies telpā, sniedzas pēc mantām un pļāpā. Sanita Polka uzsver, ka būtiskākais ir visas bērnam interesantās mantas un priekšmetus novietot uz grīdas tuvāk grīdai, bērna acu līmenī. Mājās parasti ir krēsli, galdi, augstas mēbeles, kas piesaista uzmanību, — mazulis grib rauties uz augšu un apskatīt! Piemēram, var piestiprināt pie ledusskapja nekaitīgus magnētiņus vai piekarināt mantiņas pie sienas no rāpus pozas acu līmenī. Tas mudinās mazuli skatīties (tas mazulim ierobežos piecelšanos) tuvāk grīdai. Tikpat svarīgi vecākiem būt un spēlēties ar atvasi uz grīdas. “Kā varam prasīt no bērna rāpot, ja pieaugušie staigā?” retoriski vaicāja S. Polka. Vislabāk, ja grīdai ir mīksts segums un izlikti šķēršļi aptuveni 20 centimetru augstumā, piemēram, matracis vai spilvens, kam bērns var uzrāpot un norāpot no tā. Vēl labāk, ja šķērlis slīps, jo rāpošana pa slīpu virsmu uz augšu attīsta roku, kāju un muguras muskulatūru bet, pa slīpu virsmu uz leju – veicina līdzsvaru, māca piezemēties un balsīties ar rokām, netraumējot muguru.
“Ja bērnam ir interesanti uz grīdas, viņš tur paliks. Lielisks palīgs vecākiem ir bērnu tunelis. Tajā var salikt mantas un mudināt mazuli tajā rāpot. Ja nav iegādāts speciāls tunelis, var izlīdzēties ar krēsliem — salikt vienu aiz otra, apsegt ar segu. Ja mājās ir otrs bērns, būs interesanti abiem. Labs rīks ir sēžammaiss, kurā var ielikt bērnu un motivēt viņu norāpties no tā, izrāpties vai pārrāpot pāri. Rāpošana pa smiltīm vasarā nostiprinās muskulatūru,” stāsta S. Polka.
Vingrinājumi palīdz koordinācijai
Kamēr fizioterapeite stāsta par bērna veselībai vitāli svarīgu attīstības posmu — rāpošanu, ierāda mammai Zanei arī to veicinošus vingrinājumus. Tajos S. Polka pārbauda bērna aizsargreakciju, kustību iemaņas, līdzsvaru. “Ja bērns būs stabils, plastisks, elastīgs kustībās, varēs aizsargāties no kritieniem, stāvot būs stabilāks,” viņa uzsver. Vingrinājumi nodrošina bērnam drošības izjūtu, kontroli pār kustībām, esot uz dažādām virsmām. Kad bērniņš paaugsies un sāks staigāt, retāk kritīs un gūs traumas. Arī nākotnē būs pareiza stāja un pēdu stāvoklis. Vingrojumi atbrīvo pēdas, ļauj tām brīvi kustēties — tieši tas, kas vajadzīgs. Kad bērns cenšas pāragri pirms rāpošanas stāvēt, panāk pretējo — sasprindzinajumu, nepareizi nodod svaru uz pēdām – vienu vai otru pēdas pusi. Ir pozīcijas sēdus, kad pēda atbrīvota un mazulim pie pēdām var piestiprināt uzlīmes vai uzkarināt spēļu riņķus, pēc kuriem sniegties.
